Ja bērns necieš no fiziskas vardarbības, taču ik dienas to redz sev tuvumā, ir vardarbības liecinieks mājās, bērnudārzā vai skolā, tad arī šis bērns patiesībā cieš no vardarbības. Arī tad, ja emocionālā vardarbība, mobings, bulings tiek vērsts pret kādu citu bērnu, tad tik un tā cieš arī visi tie bērni, kas to redz un dzird.
Pirmkārt, šiem bērniem vienmēr klātesošas ir bailes kļūt par nākamo upuri. Nākamais, kuru sabārs, paraus, apsaukās, kuram iesitīs. Tas izskaidro to, kāpēc cilvēki mēdz it kā vienaldzīgi izturēties, redzot vardarbību - bailes, ka tā tiks vērsta pret viņiem pašiem.
Otrkārt, ir arī bērni, kas ar laiku kļūst it kā nejūtīgi pret vardarbību, kas notiek apkārt. Tie neredz, ignorē to. Tas nenozīmē, ka tā viņus neietekmē, tas vienkārši ir viens no aizsargmehānismiem - nejust.
Treškārt, visiem iesaistītajiem bērniem var parādīties arī ēstgribas traucējumi, miega traucējumi, sliktākas sekmes, nespēja iegaumēt jauno informāciju. Patiesi uztvert, patiesi mācīties bērns spēj tikai tad, ja jūtas droši. Nedrošībā smadzenes “neņem pretī” jauno informāciju. Arī paši var sākt risināt konfliktus pēc redzētā piemēra - ar vardarbību. Turklāt, jo jaunāks bērns, jo vieglāk viņš to pieņems kā normu - bērni līdz 6 gadu vecumam ir kā sūklīši, kas kā normu un pašsaprotamu uztver jebko, kas notiek ap viņiem.
Tavs bērns cieš, ja viņš ir “ērtais, klusais bērns”, kuram audzinātāja neko nekad nesaka, bet šī pati audzinātāja ir emocionāli vai pat fiziski vardarbīga pret citiem bērniem. Tavs bērns cieš, ja klāsē ir bulijings pret kādu no klasesbiedriem, pat ja viņš tajā it kā nav iesaistīts. Tavs bērns cieš, ja māte vai tēvs sit sievu/vīru/citus bērnus, bet ne viņu pašu.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
