Man pēdējā laikā daudz sanāk domāt par to, cik ļoti mūsu iekšējais spēks kā vecākiem spēj noteikt to, kā bērni rīkojas. Cik ļoti pašu pārliecība par sevi un noteiktība ietekmē, kā un cik bieži bērni pārbauda robežas... Tad, kad, piemēram, viens no dvīņiem (bez 5min divgadnieki) lien kaut kur, kur īsti nedrīkst, bet “drusciņ tomēr drīkst” (mana nepārliecinātība par konkrēto robežu), tad viņš ņem un to dara, pat ar manu “nē”. Savukārt, situācijās, kurās esmu pavisam droša par savu lēmumu, tad tas tiek uztverts daudz nopietnāk arī no bērna puses.
Arī tajās dienās, kad jūtos nomākta un mazāk reaģēju uz bērnu darbībām, ir sajūta, ka viņi cenšas no visa spēka pārbaudīt visas iespējamās robežas, spiež uz visām “pogām”, lai tikai mamma beidzot “atmostas” un sāk reaģēt, lai pamana. Lai pasaule atkal ir droša - visu, ko parasti nedrīkst, nedrīkst arī tagad. Bērni bieži vien perfekti zina, ko tieši nedrīkst, un tad skatās acīs un dara tieši to, gaidot mūsu atbildi. Un atbildei jābūt atkal tai pašai, lai viss būtu saprotams, lai būtu skaidri noteikumi. Tas rada drošības sajūtu - vecāki vēl aizvien ir tie, kas vada mani. (Raksts “Skaidri noteikumi” pieejams šeit.)
Domāju, ka bērniem patiesībā ir ļoti, ļoti grūti, ja viņi nav droši par to, ka viņiem ir pārliecināts līderis. Bērniem ir grūti augt ar nenoteiktiem un nepārliecinātiem vecākiem.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
