Šorīt, kamēr taisīju brokastis, dzirdu, ka Olivers, spēlējoties ar Lego, (4g.) saka Elizabetei (6g): “Te man ir dažādi objekti”. Burtiski pēc mirkļa ar rotaļu mašīnīti rokās pieskrien Jasmīna (arī 4g.) un saka: “Paskaties, kādas man te emocijas bagāžnieka ieliktas - bailes un skumjas!” (atsaucoties uz "Krāsu mošķa" grāmatu - zils un melns lego gabaliņš. Par emocijām vairāk šajā rakstā.). Tad vēl pēc mirkļa tviterī ieraugu jautājumu, vai kāds vispār vēl lieto vārdu “kvernēt”. Un, jā, mēs lietojam gan.
Visi šie trīs vārdi man lika aizdomāties par valodas bagātību.
Vienā Montesori grāmatā viņa runā par to, ka patiesībā sociālā nevienlīdzība sākas, nevis ar naudas daudzumu ģimenē, bet ar vārdu krājumu, ko ikdienā lieto. Vienā ģimenē ikdienas runā būs ap 1000 vārdiem, citā 2000, bet vēl citā 5000. Cilvēks, kuram ir plašāks vārdu krājums, daudz precīzāk var izteikties, raksturot, ko jūt, ietērpt domas vārdos. Man vispār šķiet, ka valoda ir vissvarīgākais mācību priekšmets - jo labāk es lasu un jo lielāks ir mans vārdu krājums, jo labāk es izprotu tekstu visos priekšmetos. Līdz ar to no viena un tā paša teksta kāds bērns būs guvis daudz, bet cits varbūt knapi sapratis domu. Arī no izteikšanās viedokļa - ja man izdodas izteikties, tad es to labprāt arī daru. Līdz ar to, katru reizi patiesībā savas prasmes aizvien uzlaboju, jo daudz trenējos to darīt. Savukārt, ja izteikties neizdodas, tad, visticamāk, centīšos pēc iespējas retāk paust savu viedokli - līdz ar to, viens bērns aizvien vairāk ir trenējis šo prasmi, kļūstot aizvien prasmīgāks, kamēr cits stagnē, un te arī rodas tā sociālā nevienlīdzība, par kuru runāja arī Montesori saistībā ar vārdu krājumu. Tas neattiecas tikai uz izteikšanos, bet uz visām prasmēm, kas ir saistītas ar valodas bagātību un vārdu krājumu.
Man ļoti patīk arī bērna prāta (līdz 6 gadu vecumam) salīdzinājums ar fotoaparātu - lai arī, cik sarežģīta valoda skanētu bērna vidē, viņš to “nobildēs” kā fotoaprāts - līdz smalkākajai niansei precīzi. Fotoaparātam ir vienalga, vai viņa priekšā ir viens cilvēks vai 20 cilvēki - tie visi tiks iemūžināti līdz smalkākajai detaļai.
Pieaugušā prāts jau ir kā mākslinieks - lai arī cik gadus mācītos valodu, tāpat nespēs izdarīt to ar fotogrāfisku precizitāti - varbūt varēs just akcentu, varbūt būs vārdi, kuru nozīmi līdz kaulam nespēs izprast. Pieaugušā prāts ir mākslinieks ar otu - būs redzami triepieni, nebūs tieši, tieši tāpat kā dzīvē. Tāpat kā ar izmirušajām valodām, ko šobrīd pieauguši cilvēki mācās gadiem un līdz galam neapgūst, taču kādreiz bērni skraidīja pa ielām un brīvi sarunājās, piemēram, latīniski.
BET! Tas nenozīmē, ka pieagušā vecumā vai virs sešu gadu vecumu būtu jāpārtrauc mācīties apgūt jaunus vārdus. Mācīties varam turpināt visas dzīves garumā. Bērniem sākumskolā vēl aizvien ir spēja apgūt vienu jaunu vārdu ik pa divām stundām. Pat ja tas būs tikai viens jauns vārds dienā, tas jau ir daudz.
Šīs atziņas izlasīju, kad vecākajam bērnam vēl nebija gads, un tas man vienmēr ir bijis kā atgādinājums nebaidīties lietot plašu vārdu krājumu, sarunās ar bērniem. Piemēram, teicu, nevis putniņš, bet katru putnu, ko redzējām, nosaucu - balodis, vārna, zīlīte. Kad bērns skatījās, kas ir iekšā datorā (vīrs skrūvēja), tad saucām detaļas konkrēti - procesors, mikroshēma. Bērniem patiesībā patīk iemācīties jaunus vārdus. Salīdzinoši nesen arī vienos pirmsskolas kursos mācīju trīs pakāpju lekciju (pieejama pie ieraksta “Mūžīgais eksāmens” ), izmantojot kubu, cilindru un lodi. Komentāri no pedagogiem bija “šis nu gan ir dikti gudrs bērns…”, bet es ikdienā redzu, ka bērni šos terminus zina jau divu trīs gadu vecumā - kāda starpība, vai bērnam pasaka “klucis” vai tomēr iedod katra kluča veidam precīzu nosaukumu? Bērnam ir vienalga, viņš iemācās visu, viņa prāts ir “fotoaparāts”, un arī nav jau bērni tik neapķērīgi, lai nesaprastu, ka šis ir kubs un šis ir cilindrs, tie tomēr ir ļoti atšķirīgas formas objekti.
Tāpat no sirds priecājos, kad vecākajiem dēliem bija pensijas vecuma auklīte - vārdu krājums paplašinājās ļoti, jo viņas leksikā bija tik daudz vārdu, kurus mēs ikdienā nelietojām.
Pavisam nesen ar jaunākajiem bērniem izlasījām Imanta Ziedoņa “Visādas pasakas” - pašai bērnībā man tā nelikās, bet cik daudz jaunu vārdu tajā ir mūsdienu bērniem!
Runājiet, lasiet, stāstiet, nebaidieties lietot plašu vārdu krājumu, jo tam ir nozīme.
P.S. Meklējot, kāds tad bija tas vārdu mācīšanās ātrums bērniem sākumskolas vecumā, atradu šo rakstu. Arī tas ir par līdzīgu tēmu.
https://www.naeyc.org/resources/pubs/tyc/feb2014/the-word-gap
Meklēto rakstu gan neatradu, tāpēc šajā ziņā jāpaļaujās uz manu atmiņu, kura, iespējams, mani pieviļ, taču atceros tieši 1 vārds/2h.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
