“Galvenais, lai bērns ir laimīgs!”
Tas ir koncepts, kas ļoti ilgi ir bijis dzīvs un turpina dzīvot. Kas ar to nav labi? Tas, ka, turoties pie “galvenais, lai bērns ir laimīgs” (priecīgs un neraud), mēs vairāk vai mazāk apzināti slāpējam un noliedzam ne tik patīkamās bērna emocijas. Piemēram, kad nokrīt un sasitas, sakām: “Viss kārtībā! Nekas traks nenotika. Te nav, par ko raudāt.” Mums pašiem ir grūti izturēt to, ka bērns raud, kliedz, ir diskomfortā, tāpēc cenšamies to pēc iespējas ātrāk “aiztaisīt ciet”. Tas, ko varētu teikt šādā situācijā, ir, piemēram: “Es redzēju, ka tu skrēji, paklupi un nokriti… Tas izskatījās sāpīgi. Nāc, samīļosimies. Parādi man, vai tur nav pušums…” - aprakstīt, ko redzējām, samīļot, pabūt ar bērnu šajās emocijās. Nomierināšanās ātrums visticamāk būs tieši tāds pats kā pie “tev nekas nenotika”, tikai ar to atšķirību, ka jutīsies saredzēts, sadzirdēts un pieņemts arī ar ne tik ērtām emocijām. Tas, ka bērna neērtās emocijas regulāri noliedz, neliek viņam vairs tās nejust, bērns vienkārši pārstāj tajās dalīties ar jums vai kliedz skaļāk un ilgāk, lai beidzot kāds pamana, ka tas ir pa īstam. Arī tad, ja visu laiku slāpējam neērtās (mums neērtas!) emocijas, neļauj bērnam izlādēt uzkrāto spriedzi, līdz ar to ļoti ticami, ka bērns visu laiku par kaut ko čīkstēs… tikai nevarēs saprast, ko viņš visu laiku čīkst.
Tātad nevis “galvenais, lai bērniņš laimīgs/neraud”, bet gan “visas emocijas drīkst just un izpaust.”
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
