Ko īsti praksē nozīmē vārdu salikums “būt blakus”? Kas jādara brīdī, kad bērnu ir pārņēmušas spēcīgas emocijas? Ņem vai neņemt klēpī?
Katrs bērns ir savādāks, un vienam tādā brīdī gribēsies samīļoties, bet cits grūdīs prom un sitīs - tāpēc uz šo jautājumu var atbildēt tikai paši vecāki, pazīstot tieši savu bērnu.
Būt blakus nozīmē nekrist pašam panikā, nesākt līdzi raudāt vai kliegt uz bērnu un arī neiet prom ar domu, “lai izraudās un tad atnākšu”.
Būt blakus ar iekšējo domu: es tevi REDZU, es tevi DZIRDU, es tevi SAPROTU, es tevi PIEŅEMU, es JŪTU tev līdzi, es esmu PIEEJAMA/-S, tavas jūtas ir ĪSTAS, es tevi ATBALSTU. Kaut ko no tā var arī pateikt, bet tā drīzāk ir attieksme, ar kādu esam blakus, nevis teksts, ko sakām. Tā ir ziņa, ko nododam bērnam.
Ja gribas kaut ko teikt, tad varam stāstīt to, ko redzam/redzējām - aprakstīt, kas notika, aprakstīt bērna emocijas. Šajā mirklī nav jādod padomi, nav jācenšas atrisināt situācija un mēs pat varam nepiekrist tam, ko bērns izdarīja, taču mēs varam iejusties situācijā, saprast un būt blakus.
Viens triks, ko esmu aizņēmusies no “The Whole - Brain Child” grāmatas autoriem ir šādos mirkļos nevis notupties bērna acu līmenī, bet pat ZEM bērna acu līmeņa. Tas darbojas maģiski un ļoti spēcīgi neapzinātā līmenī nodod sajūtu, ka es neesmu pret tevi, es tevi saprotu, es esmu blakus, pieejams, es nebaros un nepārmetu.
Seko Bērnu mentālās veselības nedēļas aktualitātēm no 8. līdz 14. martam biedrības Debesmanna Facebook un Instagram kontos.
#runāarmani #bērnumentālāsveselībasnedēļa #bērnumentālāveselība #biedrībadebesmanna #espatslv
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
