Vainas sajūta daudz spēcīgāka ir cilvēkos, kuri bērnībā paši tikuši kaunināti, vainoti par kaut ko. Domāju, ka tā ir daļa no atbildes, kāpēc tik daudzi no mums arī kā vecāki izjūt vainas apziņu par kaut ko, ko darām vai nedarām. Jo tā mūs audzināja. Daudzus. “Kā tev nav kauna?”/ “Man ir kauns par tavu uzvedību.”/ “Tu mani apkauno.”
Tātad šobrīd, audzinot veselīgāku paaudzi (cerams!), ir lietas, ar kurām mums būtu jāuzmanās, kad komunicējam ar saviem bērniem, lai nenodotu tālāk šo pieredzi.
Piemēram, viena no lietām, kas liek izjust vainas sajūtu (bieži vien nepamatotu!) ir tas, ja neverbālie signāli nesakrīt ar to, ko cilvēks saka. Tas var izskatīties šādi - ir acīmredzami, ka vīrs/draudzene/mamma ir uz mums dusmīga/-a, pēc runas veida, pēc darbībām, bet, kad atklāti uzjautā, vai viss ir kārtībā, saka: “Jā, man viss labi./ Viss ir kārtībā.” Tu sāc justies vainīgs, sāc domāt, kas varēja būt tāds, ko ne tā pateici, izdarīji… bet nesaproti, jo otram cilvēkam “viss ir labi” (tikai visi neverbālie signāli burtiski KLIEDZ par pretējo). Tas pats ir attiecībā uz bērniem - viņi vecāku neverbālos signālus uztver ar īpaši precīzām “antenām”, tāpēc labāk ir godīgi runāt, kas ir tas, kas uztrauc. Ja tas nav par bērnu, tad vēl jo vairāk - tas IR jāpasaka, ka “jā, es tagad esmu dusmīga/vīlusies par situāciju, kas notika darbā,” lai bērns nejūt nepamatotu vainas sajūtu. Bērnos ir spēcīga iekšējā nepieciešamība apmierināt vecāku vēlmes, izpatikt vecākiem, līdz ar to šādi neverbālie signāli, kas liek justies vainīgiem (bet īsti nezini, par ko), ir īpaši nepatīkami.
Citi teksti, kas izraisa vainas sajūtu un kopumā ir ar ilgtermiņa sekām, ja tādi tiek teikti regulāri vai arī tikai šad tad, bet jūtīgākam bērnam:
🔹“Tavs brālis vienmēr saklāj gultu, bet tu…”
🔹“Es visu dienu strādāju, lai mēs varētu dzīvot te/jums varētu nopirkt mantas/brauktu ceļojumā, bet tu nevari pat šķīvi novākt!” (Bērni šādā veidā nesāks izjust empātiju pret Tevi!)
🔹”Kāpēc tu mani sāpini? Vai tu tiešām gribi, lai mamma raud?”
🔹Klusēšanas sods (nerunāt ar bērnu + īsti nepateikt, par ko).
🔹Pasīvi agresīvi komentējam bērna izvēles. (“O, tad nu gan vienreiz gulta ir saklāta. Kas tad tev uznācis?/ “Nu, ja tas ir tas, ko tu gribi vilkt…”/ “Tu tik jūtīgs, neko pateikt nevar.”)
Ar tāda tipa komentāriem, tekstiem un neverbālo komunikāciju mēs nepadarām bērnus empātiskākus. Jā, dažkārt, ārēji viņi šķiet paklausīgāki pēc tam, bet iekšēji sāpināti, tam ir ilgtermiņa sekas - to jau jūs paši jūtat, ja esat šādi audzināti: vainas sajūta, perfekcionisms, izpatikšana cilvēkiem, ar kuriem patiesībā bija jānovelk personīgā robeža, kauns par citu cilvēku (bērna, vīra/sievas, draudzenes, mammas uzvedību).
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
