Šajā rakstā par lasīšanu būs ieteikumi ne tikai tiem, kas iet Montesori pedagoģijas ceļu, bet arī tad, ja burtus bērns jau ir apguvis savādākā veidā vai neizrāda vēlmi pēc rakstīšanas, kas klasiski Montesori pedagoģijā ir pirms lasīšanas. 

Ticiet vai nē, bet, strādājot pēc Montesori pedagoģijas metodēm, šad un tad gadās, ka bērniem nemaz nav jāmāca lasīt, un viņi līdz tam nonāk paši. Caur rakstīšanu. 

Lasīt rakstu par to, kāpēc sākumā vieglāk apgūt rakstīšanu un tad lasīšanu

 

Ja nav laika iedziļināties visā rakstā par rakstīšanu, tad īsumā pastāstu vēlreiz šeit:

Mēs bieži vien iedomājamies, ka rakstīt nozīmē pavisam reāli vilkt burtus uz papīra ar rakstāmrīku un redzam acu priekšā bērnu, kas  šādā veidā raksta, taču rakstīšana var izskatīties arī savādāk - piemēram, rakstīt jau ar gataviem burtiem no kustīgā alfabēta kastēm  vai no tādām mapītēm, kādas kādreiz bija mūsu bērnībā. Ja bērns ir spēlējis skaņu spēles (no sirds iesaku izlasīt šo rakstu pirms vispār ķerties pie jebkādas burtu mācīšanas!), ja bērns pazīst burtus un zina, kāda skaņa atbilst konkrētam burtam, tad viņam nesagādās problēmas salikt īsus, vienkāršus vārdus no šiem burtiem. Svarīgi, lai pirms tam ir spēlētas skaņu spēles un bērns prot sadalīt vārdu skaņās. Piemēram, l-ā-c-i-s. Tad bērns var ieklausīties vārdā, saklausīt pirmo burtu - “L”, tad atrast starp gataviem burtiem šo burtu, uzlikt. Tad klausīties nākamo skaņu - “Ā”, atkal meklēt, kur ir šāds burts, un likt to klāt, tad turpināt ar nākamajiem tāpat. Šis ir ļoti svarīgs kodēšanas darbs - bērns katrai skaņai vārdā piešķir simbolu.

Šajā stadijā bērnam nav jāspēj izlasīt šo vārdu, viņš tikai saliek. Viņš drīkst arī kļūdīties! Uz kļūdām sākumprocesā noteikti nonorādām, lai bērnam nenokautu vēlmi rakstīt. Mēs tikai paši kā pieaugušie ņemam vērā, kuras ir tās vietas, kurās bērns pieļauj kļūdas, kas ir tas, pie kā mums vēl citās reizēs ir jāstrādā. Dažreiz pie kādiem uzrakstītajiem vārdiem varam teik:”Ā, es redzu, ka tu te esi uzrakstījis vārdu “lācis”,” un tad pielikt lēnām pirkstu pie katra burta: “L-Ā-C-I-S, lācis!” Parādīt nākamo posmu bērnam (lasīšanu), bet neprasīt no viņa, lai viņš jau spēj izlasīt.

Piemēram, šajā video var redzēt to, ka bērns vēl neprot lasīt, bet var salikt vārdus no gataviem burtiem. Izšķir skaņas vārdos, zina daudzu burtu veidolus. Lēnā garā caur šāda veida rakstīšanu viņš nonāca pats arī līdz lasīšanai.  

Paralēli kustīgajam alfabētam ar bērnu turpina strādāt ar smilšpapīra burtiem, burtu rakstīšanu mannā, ar metāla ieliktņiem, ar skaņu spēlēm, lai nostiprinātu zināšanas un prasmes. 

 

Lasīt rakstu "Mūžīgais jautājums - mācīt bērnam rakstītos vai drukātos burtus?"

  

Ļoti svarīga nianse!

Mācot un saucot burtus, vienmēr sauciet to skaņas, nevis burtu nosaukumus. Noteikti ne “bē”, “cē”, “em”, “ef”, “zē”, bet “b”, “c”, “m”, “f”, “z”.

Tas palīdzēs ātrāk un vienkāršāk apgūt lasīšanu un rakstīšanu. Bērns, kuram ir mācīts ar “em” un “zē”, rakstot mēdz izlaist patskaņus, jo viņš tos saklausa līdzskanī. Piemēram, vārdu “Emma” var uzrakstīt vispār kā “M” vai “MA” un nesaprast, kur problēma. Tāpat ar vārdu “zemene” - “ZMN” vai “ZMNE”, jo ir taču “zē”, “em”, “en”.

 

Tālāk dalos ar dažiem veidiem, kā sākt mācīties lasīt, ja bērns pazīst vismaz daļu burtu.

Pirmā lasīšana ar rakstīšanu priekšā

Ja bērns jau zina burtus, bet salikt tos kopā neizdodas, varam izmantot šādu spēli. Ar Elmāru mēs to spēlējām vienu laiku kā ikvakara rituālu, bet Edmunds sāka pats lasīt (par to stāstīju @Piedzivot skolu podkāstā, kurā arī kliedēju mītus par Montesori pedagoģiju).

Šai spēlei sākumposmā nepieciešami dažādi priekšmeti, kuru nosaukumi ir fonētiski jeb kā raksta tā lasa. Piemēram, der: kaza, rīve, kivi, puķe, lapsa, dakša, svece, kaste. Nederēs ar divskaņiem, dubultajiem līdzskaņiem, dz, dž un jebkurš savienojums, kas sākumā ir bērnam var sagādāt grūtības. Tātad sākumposmā nederēs, piemēram, dzirnavas, ziepes, lelle, vanna, atslēga, aita. Zinu, ka, piemēram, “aita” izklausās vienkārši, bet padomājiet par bērnu, kurš vēl nezina, ka tas ir divskanis. Kā viņš lasīs? - “a-i-ta”, “zi-e-pes”, viņš vēl nesapludinās šīs skaņas pareizi. Tātad, sākumā - tikai fonētiskus vārdus.

Vienā reizē ņemiet tikai dažus priekšmetus. Piemēram, muša, ezis, bite, varde.

Pārrunājiet visus 3-5 priekšmetus, ko esat izvēlējušies šai spēlei, lai pārliecinātos, ka bērns zina, kā tos sauc, un lai jūs abi tos saucat vienādi. Piemēram, jūs varat domāt, ka tas ir trusis, bet bērns, ka zaķis. Šoreiz jāvienojas par vienu nosaukumu; labāk pieskaņoties bērnam, ja vien nav gluži tā, ka neatšķir vāveri no cūkas.

"Bite. Muša. Ezis. Varde."

Sakiet bērnam: “Es tev kaut ko uzrakstīšu uz lapiņas. Sarunājam, ka tiklīdz es uzrakstu vienu burtu, tā tu uzreiz to nosauc!”

Attēlā ir parādīts pakāpeniskums, nevis tas, ka nepieciešamas četras lapiņas.

e—z—i—s

Sākumā bērns sauc lēni - jūsu rakstīšanas tempā, tāpēc var vēl nesaprast uzrakstītā vārda jēgu. Aiciniet bērnu skatīties uz lapiņu un saukt burtus vēlreiz vienu pēc otra (varat pielikt pirkstu vai zīmuļa galu pie tā burta, ko sauc). Tad vēlreiz un ātrāk, tad vēl ātrāk līdz tie visi kopā sāk izklausīties pēc vārda.

e—z—i—s, e-z-i-s, ezis

“Tu izlasīji “ezis”. Vai tu šeit redzi kādu ezi?… Pieliec klāt mūsu ezim šo lapiņu.”

Tāpat turpina ar pārējiem priekšmetiem.

Pēc tam priekšmetus atstāj savās vietās, bet lapiņas apgriež otrādāk, samaisa tās un rosina bērnu pa vienai ņemt un atkal lasīt, šķirot tās klāt priekšmetiem.  Apgriešana otrādāk rosinās to, ka bērns vairāk iedziļināsies, nevis automātiski saliks pēc redzes atmiņas visu.

Kad viss ir salikts, tad lapiņas apgrieziet otrādāk, atstājot tās vietā, bet priekšmetus paņemiet nost un samainiet tos vietām. Rosiniet bērnu griezt pa vienai lapiņas otrādāk, lasīt un likt klāt priekšmetus.

 

Pēdējā posmā apgrieziet lapiņas otrādāk un samaisiet visu kopā - priekšmetus un lapiņas. Bērns brīvi ņem jebkuru lapiņu vai priekšmetu un veido savu secību.

Tas nekas, ka kādreiz uzmin un atceras vārdus pēc redzes atmiņas, galvenais, lai bērnam aug pašapziņa un sajūta, ka var izlasīt. “Es izlasīju! Es sapratu!”

Taču, ja šķiet, ka tiešām vienmēr uzmin pēc pirmā burta, tad sagatavojiet priekšmetus, kuru sākumburti ir vienādi. Piemēram, lapa, lapsa, lama, lapa vai karote, kaza, kubs, kukurūza,  vai pudele, panda, puķe, pūce. 

Spēli beidziet ar to, ka paņemiet vēl vienu tīru lapiņu un vai nu aiciniet bērnu uzrakstīt uz tās savu vārdu/vārda pirmo burtu, vai nu uzrakstiet paši. Tad visas lapiņas sasieniet vai saskavojiet kopā. “Tā ir tava grāmatiņa. Tu izlasīji visus šos vārdiņus pats. Ja vēlies, tu vari pēc tam pašķirstīt un izlasīt vēlreiz visu, ko tu esi pats izlasījis.” Tā ir pabeigta darba sajūta, tā ir pašapziņa, iespēja pašam klusumā pārlasīt, parādīt mammai, tētim vai kādam citam izlasīto.

Rakstīt pašiem priekšā, nevis izmantot sagatavotas kartītes, dod ļoti īpašu sajūtu - sajūtu, ka rakstīšana ir svarīga un ka raksta tieši bērnam.

Šajā vingrinājumā liels ieguvums ir tas, ka bērns vairākkārtīgi pārlasa šos vārdus. 

Piebilde - lietojiet klasiskos vispārpieņemtos burtus, atsakieties no sava rokraksta šajā vingrinājumā. Protams, ja bērns pazīst tikai lielos drukātos burtus, tad rakstiet ar tiem.  

Ja aptrūkstas priekšmeti, varat izmantot piemēram, šādas kartītes, kurās ir sagatavoti attēli ar fonētiskiem vārdiem. Kartītes pieejamas bloga veikala sadaļā.

Pirmā lasīšana ar attēlu kartītēm

Vēl varat izmantot šādas abpusēji drukājamas kartītes, kurās ir sagatavoti attēli ar fonētiskiem vārdiem - vienā pusē vārds, otrā pusē atbilstošs attēls. Kartītes pieejamas bloga veikala sadaļā (kartītes ir gan ar drukātiem (lielajiem/mazajiem burtiem), gan ar rakstītajiem burtiem). 

Tieši ar šādu kartīšu palīdzību mūsu trīs vecākie bērni arī ir iemācījušies lasīt - viegli, vienkārši vārdi un bilde, pēc kuras sevi pārbaudīt un nopriecāties pēc izlasīšanas, ka izdevies pareizi izlasīt. Visi lasīt iemācījās zem 5 gadu vecuma - gan puiši, gan meita. Un tā kā tas ir bijis tik efektīvi, tad tieši tāpat darīsim ar dvīņiem, kad viņiem radīsies interese par burtiem un to kopā likšanu. Kāpēc tik agrs vecums? Jo patiesībā tas ir vecums, kad viņiem tas sāk interesēt - ja ir izspēlētas skaņu spēles, ja ir redzēti burti, ja tie ir izvilkti (šeit ir pieejams mācību materiāls burtu apguvei - mazie varavīksnes burti), tad nākamais solis ir ļoti loģisks un neprasa lielu piepūli.

Tas tiešām neprasīja daudz laika - vien kādas 5-10 minūtes katru dienu vai katru otro dienu. Parasti gan bērni ieiet azartā un grib katru dienu. 

Kā mēs strādājam ar šādām kartītēm? Līdzīgi kā iepriekš aprakstīts pie pirmās lasīšanas ar rakstīšanu priekšā - es lieku klāt pirkstu pie burta, bērns sauc. Tad pie nākamā un atkal nosauc. Pašās pirmajās reizēs es nosaucu vēlreiz visus burtus: m-ā-j-a. Tad vēlreiz: m-ā-j-a. Līdz bērns pats iesaucas "māja!". Šādi palīdzu dažas reizes. Citā reizē bērns atkal pats nosauc visus burtus, un, ja nesaprot, kas sanāk, tad es lūdzu, lai nosauc vēlreiz. Tad vēlreiz. Un vēlreiz, bet ātrāk vienu pēc otra. Ļoti ātri ir skaidra doma, kā savienot burtus.

Piebilde - tiešām arī paši sauciet pa vienam burtam "v-a-r-d-e", nevis "var - de", lai bērnam nav pa vidu nesaprotamais moments, kā tieši notika sapludināšana. Tāpēc jau ņemam šos īsos fonētiskos vārdiņus, lai nekas pa vidu nav jāpludina un bērns pats var saprast, kā tie saplūst vārdā. 

Kad ir izdevies saprast vārdu, tad griežam riņķī kartīti un redzam, kas tur uzzīmēts - bērni parasti ir ļoti priecīgi, ka ir izdevies pareizi izlasīt. Ja kāds burts pa vidu vēl ir nezināms, tad es to nosaucu bērna vietā. Lēnā garā arī pārējos burtus sāk iegaumēt.

Paralēli šim kartīšu lasīšanas procesam visiem trīs vecākajiem bērniem istabā pie sienas esmu līmējusi tos burtus, kurus viņi ir apguvuši - vakaros pirms gulētiešanas vēl visus nosaucām. Nosaukšanai parasti izmantoju trīs pakāpju lekcijas principu - pirmajās reizēs saucu un rādu pati, tad jautāju pēc konkrēta burta ("Vai tu man vari parādīt "a"?) un tikai tad, kad esmu 100% pārliecināta, ka burtu atpazīst uzdodu jautājumu: "Kas ir šis?"

Rakstīšana ar attēlu kartītēm

Ja mūsu puišiem bija klasiskais Montesori pieejas variants, kur sākumā saklausa skaņas, tad tās raksta ar kustīgo alfabētu un tikai tad lasa, tad meitai mums sākumā nāca lasīšana ar šīm kartītēm un tikai tad es piedāvāju arī kustīgo alfabētu. Sajūta ir tāda, ka viņai šis process ir noticis vienlaicīgi - gan lasa, gan saliek vārdus. 

Es daru tā, ka izņemu no kastes vairākos eksemplāros tieši tos burtus, kas viņai būs nepieciešami un ko viņa jau pazīst (nav obligāti jāzina pilnīgi visi 33 alfabēta burti, lai sāktu mācīties rakstīt vai lasīt - dodiet vienkāršos vārdus, lai bērni redz jēgu burtu mācībai. Ja mēs visu procesu velkam bezgalīgi garu, nostiprinām un nostiprinām tik  burtus, bet nedodam to interesanto daļu - likšanu kopā, tad vienā brīdī bērnā rodas protests pret burtu mācīšanos.). Tad paņemam kartītes, pagriežot ar attēla pusi un viņa, ieklausoties skaņās, saliek atbilstošos burtus. 

 

Klasificējošā lasīšana

Tāpat kā iepriekšējais uzdevums (pirmā lasīšana ar rakstīšanu priekšā), arī nākamais, par ko vēlos pastāstīt, ir klasificējošā lasīšana.

Ko nozīmē “klasificējošā lasīšana”?  Tas ir tad, kad tiek lasīts kādā noteiktā tematikā - atbilstoši priekšmetiem vai attēliem, ko redz un var aptaustīt.

Tad, kad bērns tikai nesen sācis lasīt, viņš vēl nespēj izlasīt pilnīgi jebkuru vārdu, jebkurā grāmatā, jo, pat ja zina visus burtus un prot sapludināt skaņas, pēc vārda izlasīšanas, var nesaprast, ko ir izlasījis - nezina šādu vārdu, nepareizi saliek uzsvarus, izlasa ar nepareizu intonāciju. Taču, ja lasa vārdus atbilstoši tam, ko tieši tobrīd redz, ir daudz lielāka iespēja, ka bērns izlasīs vārdu pareizi un ar izpratni. Piemēram, ja bērns redz savā priekšā eža figūriņu un no burtiem arī izdodas savilkt “ezis”, tad ir pilnīgi skaidrs, ka bērns šo vārdu izlasīs ar pareiziem uzsvariem un intonāciju. Viņš arī būs ļoti priecīgs, ka var izlasīt un uzreiz redzēt acu priekša izlasīto.

Dodot bērnam lasīt tekstus, kurā viņam ir daudz nezināmu vārdu, mēs paši izprovocējam to, ka viņi lasa bez izpratnes un vienkārši mehāniski - liek kopā skaņas, taču domu nesaprot. Visiem bērniem ir šāds mehāniskās lasīšanas posms, kad viņi tikko atklāj lasīšanas tehniku, taču to nevajag paildzināt. Svarīgi, lai bērns ātrāk sāk redzēt  jēgu no šī procesa un nezaudē vēlmi lasīt.

Klasificējošā lasīšanā var rīkoties tā kā aprakstīts iepriekš pie pirmās lasīšanas, bet var strādāt arī ar priekšmetu kastītēm un ar klasificējošās lasīšanas kartītēm.

Priekšmetu kastītes

Kastītēs tiek atlasīti priekšmeti ar fonētiskiem nosaukumiem un klāt pievienotas kartītes ar atbilstošiem nosaukumiem. Bērns var gan patstāvīgi darboties, gan kopā ar pieaugušo tāpat kā pie iepriekšējā uzdevuma - saukt burtus vienu pēc otra aizvien ātrāk, līdz skanējums iegūst jēgu un tad šķirot klāt priekšmetiem. Var griezt lapiņas otrādāk, atkal šķirot klāt tāpat kā iepriekš, lai veicinātu to, ka bērns vairrākkārtīgi izlasa šos vārdus.

Uzskatu, ka šādas kastītes vairāk der pirmsskolas iestādes videi, bet ne mājām. Mājās nav vajdzības gādāt šādus priekšmetus, veidot kastītes - tam visam būs pārāk īss mūžs. Labāk katru reizi sameklēt pa māju priekšmetus un sarakstīt bērnam jaunas lapiņas, izveidot viņam jaunu šķirstāmo grāmatiņu. Tas būs daudz īpašāk - rakstīt tieši bērnam, viņš redzēs jēgu no rakstīšanas, redzēs, ka var izlasīt cita cilvēka domas (vecāki taču nepasaka, ko tieši rakstīs, bet bērns izlasa un saprot - tas ir maģisks brīdis!), turklāt tas neprasa daudz laika (tā ir 5-10 minūšu darbošanās), taču ieguvumu ir daudz gan no attiecību stiprināšanas viedokļa, gan, protams, no lasītprasmes apgūšanas un veicināšanas viedokļa.

 

Kartītes klasificējošai lasīšana jeb trīsdaļīgās kartītes

Doma patiesībā ir ļoti līdzīga kā pie lasīšanas ar priekšmetiem, taču šeit vārdu klāsts var būt ļoti plašs. Parasti vienā komplektā ir līdz 10-12 vārdiem, tie ir vienā tematikā,  lietas attēlotas daudz maz proporcionāli viena attiecībā pret otru (piemēram, ja veidojam virtuves priekšmetu kartīšu komplektu, tad ledusskapis noteikti tiek attēlots lielāks par karoti). Vienmēr ir arī viena vispārinošā kartīte, kur visas lietas attēlotas kopā, lai bērns zina, kā tos visus sauc kopā un lai neveidotos situācija, kad bērns zina, kas ir burkāns, kartupelis un kāposts, bet nezina, ka tie visi kopā ir dārzeņi (tas ir stāsts no dzīves, tā notiek!).

Daudzās Montesori pedagoģijas praksēs lasīšanas kartītes tiek iedalītas trīs kategorijās:

• bez valodas grūtībām (šajā rakstā pagaidām tikai par šīm);
• ar vienu konkrētu valodas grūtību (“ie”, “dz“, mm” u.c.);
• dažādas valodas grūtības viena komplekta ietvaros.

Katru no šīm kategorijām parasti marķē ar atšķirīgu krāsu, piemēram, daudzviet pasaulē Montesori vidē kartītes, kurās ir viena valodas grūtība (īpaši burtu savienojumi, kas tiek rakstīti vienā veidā, bet tiek izrunāti pavisam savādāk, piemēram, "dz") liek uz zaļa fona. Te arī ir radies neliels jūklis ar Latvijā lietotajiem foniem - zaļais fons smilšpapīra divsakņu plāksnītēm ir palicis kā daudzās citās valstīs, bet visus citur ir pāņemta prakse no Vācijas (?) lietot zilu fonu divskaņiem un citām valodas grūtībām. Tātad - Latvijā pārsvarā tiek lietota šādas sistema: pirmā kategorija tiek marķēta ar rozā krāsu, otrā ar zilo un trešā ar baltu. Šis krāsu marķējums man ir noderējis brīžos, kad ir ātri jāsaprot, kuras kartītes kuram bērnam var dot un arī pašiem bērniem patstāvīgi noorientēties - viņi zina, ka var ņemt un strādāt ar visu, kas, piemēram, ir rozā. (Bērniem, kas tik tikko sāk lasīt, dodu tikai rozā, un arī viņiem pašiem pasaku: “Tu vari ņemt un šādi lasīt visas kartītes, kas ir ar rozā rāmīti.”) 

Kā strādāt ar kartītēm

Parasti tās drukā ārā divos eksemplāros, vienam kartīšu komplektam griež nost nosaukumus, otram atstāj - tas kalpos kļūdu kontrolei. Sākumā komplektam bez nosaukumiem iziet cauri kopā ar bērnu, izrunājot katru attēlu. Ja bērns kādu lietu nezina, tad šo kartīti liek nost, atstāj tikai tās, kuras bērns zina. Kādu nezināmo terminu var apgūt ar trīspakāpju lekcijas palīdzību, bet šoreiz var iztikt arī bez tās un strādāt tikai ar bērnam zināmajiem nosaukumiem, jo šajā uzdevumā primārais ir lasīt, nevis apgūt jaunus vārdus.

Tad kartītes bez nosaukumiem novieto atstatus vienu no otras tā, lai labajā pusē būtu brīva vieta. Vispārinošo kartīti novieto augšpusē. Bērns ņem nogrieztos nosaukumus, lasa tos un novieto zem atbilstošā attēla. Pēc tam pārbauda sevi ar kontrolkartīšu palīdzību, novietojot tās labajā pusē un pārliecinoties, vai uzraksts ir vienāds. To bērni redz jau tīri vizuāli, nav tā, ka vienmēr izlasa arī kontrolkartīti. Nevajag arī pārdzīvot, ja šķiet, ka bērns visus nosaukumus uzmin pēc pirmā burta - jebkas, kas ceļ pašapziņu lasīšanas procesā ir labi. Bērni “fotogrāfē” šos vārdus kā vienu veselumu, arī tas mācību procesā ir normāli.

 

Šīm kartītēm izmantoti attēli no Latvijas Daba. Ar sagatavoto materiālu dalos bez maksas, spied uz attēla, ja vēlies saglabāt sev. 

Lasīšanas spēle "Ha-ha"

Ja bērns vēl ir šajā pirmajā lasīšanas posmā, tad jums var noderēt arī lasīšanas spēle, ko biju izveidojusi savam vecākajam dēlam, kad viņš mācījās lasīt. Spēles aprakstu un pašas kartītes meklē šeit. 

 

Šoreiz tas ir ievads par lasīšanu, taču man ir gandrīz gatavs arī nākamais ieraksts par lasīšanu. Tas būs pieejams pavisam drīz, jo mani pašu uz to mudina meita - viņai pirmās lasīšanas posms jau šķiet par vieglu. 

Kā iemācīt bērnam lasīt - 2. daļa

 

Viktorija

P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.