Ar loģiku un runāšanu šādā brīdī neko nepanāksiet. Bērna smadzenes vēl attīstās un brīdī, kad bērns ir dusmīgs, vīlies, sāpināts, tad smadzeņu daļa, kas atbild par loģiku, nefunkcionē pilnā apjomā.
Lasīt tālāk
Publiski nevajag rāties un lasīt morāli bērnam - tā ir necieņa pret bērnu un arī apkaunojoši viņam.
Lasīt tālāk
Mums šķiet pašsaprotami - nu, kā mēs taču skatāmies, lai bērns ir drošībā, lai nekas nenotiek. Taču drošībai ir arī citi aspekti.
Lasīt tālāk
Bērnu pārdzīvojumi ir īsti un nopietni, pat, ja mums tie šķiet tīrie sīkumi.
Lasīt tālāk
Lai arī man likās, ka nāve mūsu bērniem līdz šim ir bijis diezgan svešs jēdziens, kad nācās par to runāt, sapratu, cik ļoti viņi tomēr jau ir pazīstami ar pašu konceptu - tik daudzās grāmatās, animācijas filmās, spēlēs ar to tomēr saskaras vai, vienkārši uz ielas redzot, beigtu mārīti, mušu vai putnu. Tā ir daļa arī no bērnu dzīves, pat ja mums šķiet, ka viņi par nāvi neko nezina.
Lasīt tālāk
Bērns pārdzīvo par katru kļūdu - ko darīt vecākiem šajos mirkļos?
Lasīt tālāk
Bērnam ir grūti atslābināties un patiesi iegrimt spēlēs vai kādās citās darbībās, ja visu laiku jāuzmana, lai vecāki kaut kur nepazūd. Tāpēc ir ļoti svarīgi informēt bērnus, ja dodamies prom.
Lasīt tālāk
Vai ir kādas frāzes, kas kā brīnumlīdzeklis iedarbosies uz visiem bērniem un viņi aizskries smuki spēlēties? Vai ar mūsu pārliecību vien pietiks, lai nebūtu histēriju? Vai tad, ja darīsim visu “pēc grāmatas” mums būs ideāli paklausīgie bērni?
Lasīt tālāk
Mums nav kaut kā īpaši jāpalīdz bērniem paust savas emocijas, jo viņi ir vislabākie emociju paudēji, lielākie eksperti šajā jomā. Ko tad mēs īsti varam darīt?
Lasīt tālāk
Vecākiem ļoti bieži ir grūti izturēt bērnu emocijas, jo mūs tas vairāk vai mazāk apzināti atgriež pagātnē - laikā, kad lielākoties mums neļāva just. Bet bērniem tā ir TĀDA pašterapija - uzsprāgst, izraud, izdusmojas, ieiet tajā emociju dziļumā un tad lēnām peld ārā mierīgi. Tik labi, ka tas viss nav jāaprok, jānoslēpj, jāizliekas, ka nejūt.
Lasīt tālāk
