Kas ir pirmais, kas nāk prātā, ja dzirdi: “Nelēkā pa gultu!”? Protams, acu priekšā redzam bērnu, kas lēkā pa gultu. Kā pateikt tā, lai bērns sadzird to, ko viņam cenšamies pateikt?
Dažkārt dzirdu vecākus sakām kaut ko, kas bērnam vispār nebūtu ienācis prātā, ja vecāks to nebūtu pateicis. Piemēram- “Dakteris tev neko sāpīgu nedarīs!” Pirms tam bērnam pat domas nebija, ka dakteris darīs sāpīgi. Tagad viņam IR šī doma.
Košana, sišana, kniebšana un grūšana parasti ir tikai fāze, kas pāries, taču, mēs varam paskatīties, vai nav kādi faktori, kas to stimulē. Kuri tie ir?
Kļūdām ir milzīga nozīme un, ja bērns spēj izpildīt kādu darbu neaizdomājoties un pilnīgi bez kļūdām, tad viņš no tā ir izaudzis un tas pilnīgi neko nedod viņa attīstībai. Man patīk salīdzinājums ar bruģa licējiem - kamēr cilvēks nav iestrādājies, domā, kur un kā labāk likt, tikmēr viņa smadzenes ļoti tiek nodarbinātas, taču tiklīdz darbs kļūst automātisks, tas jau vairs ir tikai fizisks darbs, bez prāta attīstīšanas.
Esiet pamanījuši, ka šis teikums parasti ir ar negatīvu pieskaņu un visbiežāk pēc šīs ļoti patiesās frāzes, uzmanība tiek nevis dota, bet tieši pretēji - bērns tiek vēl vairāk ignorēts, jo “viņš vienkārši grib sev pievērst uzmanību”. Šis teikums dažkārt pat tiek papildināts ar “neņem vērā”. Vai nav absurdi?
Ja man grūtā situācijā kāds pateiktu “tu vienkārši esi piekususi” vai “tas taču ir sīkums”, es vai nu uzsprāgtu, vai nu nedalītos savās emocijās ar šo cilvēku nemaz. Tieši tāpat, ja sakām “nē” bērna emocijām, tad viņš jūtas nesadzirdēts un nerespektēts.
