Daudzi runā, cik nozīmīgi ir spēlēties kopā ar bērnu, bet ko darīt, ja negribas? Ja tas rada pretestību? Ja gribas atpūsties, padarīt kaut ko no “pieaugušo lauciņa”, nevis spēlēties? Atteikt un dzīvot ar vainas sajūtu? Piekrist un būt neapmierinātam, krāt dusmas un kādā brīdī tās izgāzt pār bērnu?
Lasīt tālāk
Bērnam ir jāmāca robežas, ir jāmāca par sabiedrībā pieņemtajām normām, jāmāca tiekties uz patstāvību, kā savaldīt sevi, kā glīti rakstīt un raiti rēķināt, bet pats svarīgākais moments, ko nevajadzētu pazaudēt starp visiem audzināšanas ieteikumiem, ir attiecības ar savu bērnu.
Lasīt tālāk
Bērni līdz 3 gadu vecumam ir ļoti vērsti uz SAVU attīstību. Viņiem neinteresē socializēšanās, viņi nelabprāt dalās ar savām mantām, viņiem ir vienaldzīgas sabiedrībā pieņemtās uzvedības normas. Un arī spēles ar citiem bērniem šajā vecumā biežāk izpaužas kā spēleties blakus, nevis spēlēties kopā. Vai tiešām viņiem vajadzīgas attīstošas nodarbības?
Lasīt tālāk
Iedomājieties, ja pieaugušie darbā drīkstētu kontaktēties tikai ar sava vecuma cilvēkiem, kas dzimuši tai pat gadā, piemēram, katram vecumam savs stāvs. Diezgan absurdi, vai ne? Mēs ļoti daudz gūstam viens no otra - no mūsu atšķirībām, no dažādās pieredzes.
Lasīt tālāk
Iztikt vispār bez lielākām vai mazākām krīzēm, nepaklausībām, scēnām NAV IESPĒJAMS (lai arī ko mums kādreiz stāstītu vecāki, kuriem bērni jau ir pieauguši), bet ir dažas lietas, ko mēs tomēr varam ievērot, lai sadarbība ar bērnu būtu maksimāli harmoniska.
Lasīt tālāk
Ja bērns skaļi kliedz, izrāda dusmas un sauc par sliktāko mammu/tēti pasaulē vai grib sist un sit, tad tas ir izmisīgs sauciens pēc uzmanības. Viņš grib, lai viņu pamana, saredz un sadzird, lai saprot, ka jūtas sāpināts, nevis aizsūta uz otru istabu nomierināties.
Lasīt tālāk
Pirms mēs ķeramies pie bērna disciplinēšanas, mums ir jāatcerās par tīri fizioloģiskajiem priekšnoteikumiem - par smadzeņu attīstību. Mēs no divgadnieka disciplīnas jautājumos nevaram prasīt tieši to pašu, ko no piecgadnieka - kur nu no vēl mazāka bērniņa.
Lasīt tālāk
Kad bērnam kaut kas neizdodas un viņš sāk raudāt, kliegt vai aizmet kaut ko pa gaisu, es vienmēr atceros, ka BĒRNS DRĪKST DUSMOTIES. Arī pieaugušie drīkst dusmoties, ja kaut kas nesanāk. Visas emocijas ir normālas, visas emocijas drīkst just, un mums nav par katru cenu jāapklusina bērns vai jāsaka “tas nekas, tā gadās, tur nav, ko dusmoties”.
Lasīt tālāk
Mums visiem tā ir - gan labās, gan sliktās dienas kā vecākiem. Nevajag būt superperfektiem vecākiem, jo tas pēc tam mūsu bērniem liek pret sevi izvirzīt nereālistiskas ekspektācijas, kad paši kļūs par vecākiem “jo mana mamma/tētis visu vienmēr varēja”.
Lasīt tālāk
